Ģeogrāfiskā karte - Neapole (Napoli)

Neapole ir pilsēta Itālijas dienvidos pie Tirēnu jūras Neapoles līča. Trešā lielākā pilsēta Itālijā aiz Romas un Milānas un lielākā Dienviditālijas pilsēta, Kampānijas un Neapoles provinces centrs. 2012. gadā pilsētā dzīvoja aptuveni 960 tūkstoši iedzīvotāju. Slavena ar savu vēsturi, kultūru un gastronomiju — Neapole ir picas dzimtene.

Ap 8. gadsimtu p.m.ē. Neapoli (, Neápolis — ‘Jaunā pilsēta’) dibināja sengrieķu kolonisti no Kūmām.

Kaut arī 4. gadsimtā p.m.ē. Neapoli iekaroja Roma, pilsētas grieķu raksturs saglabājās, un Neapole kļuva par vietu, kur mijiedarbojās romiešu un grieķu kultūras. Patīkamā klimata dēļ Neapoles piekraste kļuva par atpūtas vietu daudziem turīgiem romiešiem. Pilsēta ir sens kristietības centrs — leģenda vēsta, ka šeit sprediķojuši Svētais Pēteris un Svētais Pāvils. Pēdējais Romas imperators Romuls Augusts tika nometināts Neapolē, kad Odoakrs to gāza 476. gadā. Kad langobardi iekaroja gandrīz visu Itālijas pussalu, Neapole palika uzticīga Bizantijai. No 638. gada līdz 1137. gadam Neapole bija neatkarīgas Neapoles grāfistes centrs.

1137. gadā Neapoli ieņēma Sicīlijas karalistes karaspēks normāņu karaļa Rodžēro II (Rožē II) vadībā, bet 1266. gadā Neapole kļuva par Sicīlijas karalistes galvaspilsētu. 1442. gadā Neapoli ieņēma Aragonas karalis Alfonso V, un pats kļuva par Neapoles karali. Turpmākos gadsimtus Neapole un Dienviditālija politiski bija vairāk saistīta ar Spāniju, nekā ar Ziemeļitāliju.

pilsētā ienāca Garibaldi karaspēks, un īsi pēc tam pilsēta un visa Dienviditālija kļuva par Itālijas karalistes sastāvdaļu. 19. gadsimta beigās — 20. gadsimta sākumā Neapole bija viens no itāļu emigrācijas centriem, liela daļa no itāļu izcelsmes emigrantiem pasaulē nāk no Neapoles. Kopš 18. gadsimta Neapolē darbojas organizētās noziedzības organizācija kamorra (Camorra).